Kāpēc ārkārtas vēlēšanas?

Vēlēsim?

Kopš 1993.g. neskaitāmas politiskās partijas savās neveiksmēs ir vainojušas vēlēšanu likuma nepilnības. Vēlēšanu likuma nepilnības pateicoties Vēlēšanu reformu biedrības (Velref) ieteikumiem un demokrātisko partiju pārstāvniecībai Saeimā (Vienotība un Nacionālā Apvienība) ir jau daļēji risinātas pēc atteikšanās no vēlēšanu lokomotīvēm. Papildus tam Velref ir iesniegusi Saeimā labojumus pirmajā lasījumā, kuri ieviesīs vēlēšanu reģistru Saeimas vēlēšanai 11.Saeimas sasaukuma laikā, un esmu pārliecinats, ka 11.Saeimas laikā tiks panākta vienošanās politisko spēku starpā par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu.

Piemēram I.Godmanis pagājušas nedēļas neskaitāmās intervijās un Saskaņas Centra politiķu uzstādījumos laiku pa laikam ir izskanējis pieņēmums pāriešanai uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Diemžēl šie politiķi ir aplami, jo nav iepazinušies ar Satversmes 6. un 77. pantu, kur ir skaidri rakstīts, ka Saeimu ievēl proporcionālās vēlēšanās, un, lai to izmainītu ir nepieciešams 2/3 balstiesīgo pilsoņu atbalsts tautas nobalsošanā.

Lai kā arī nebūtu ar dažu politiķu nemieru ir vēl viena problēma, kura neļauj Latvijā būtiski uzlabot politiko kultūru, un gadu no gada dod iespēju oligarhiskām partijām saglabāt savas iesildītās vietas SIA Latvija ziloņkaula tornī. Runāju par vēlētāju aktivitāti, kura Latvijā kopš 1993.gada 89.9% augstās līdzdalības ir nepārtraukti samazinājusies, un šādi pēdējās sešās Saeimas vēlēšanās sasniedzot vien vidējo 71.89% līmeni. Piemēram, kopš 1949.g. septiņpadsmit Vācijas (VFR) Bundestāga vēlēšanās vidēja vēlētāju aktivitāte ir sasniegusi 84% robežu. Tāpēc, lai Latvijas vēlētāji vismaz savā līdzdalībā tuvotos VFR politiskās kultūras līmenim, 2011.gada Saeimas vēlēšanās līdzdalībai būtu jāpieaug vismaz par 20%. Ja visiem Latvijas pilsoņiem plašājā pasaulē piemistu pārliecība par nepieciešamību atbrīvoties no oligarhiskām partijām, tad vēlētāju aktivitātei būtu jāpieaug par trešdaļu. Tas vai šādu aktivitātes pieaugumu pieredzēsim būs atkarīgs arī no politiķu diskusiju kvalitātes, bet tā jau būs tēma nākošajiem emuāra ierakstiem.

Un var pateikt arī tā - мoжнo и тaк сказать:)

Komerctelevīzija un valodas likums

Latviešu valoda ir valsts valoda un šo jautājumu nav nepieciešam apspriest šobrīd, kad Latvijas jaunā demokrātiskā sabiedrība tikai vienojas (konsolidējas). Proti, esmu liberāls savos uzskatos un esmu pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu absolūti nepieciešams runāt vismaz trijās valodās, bet šis jautājums būtu risināms pēc gadiem 5-7, kad politiskās sistēmas reformas būs līdzsvarojušas ekonomiskās krīzes un latvju oligarhijas darbības rezultātā sašķaidīto sabiedrību.

Televīzijai šodienas sabiedrības viedokļu veidošanā ir ierādīta ļoti nozīmīga loma! LTV 1 un LTV 7 esot iemestai tirgus ekonomikas konkurences cīņā bez caurspīdīgas pārvaldības un reklāmas politikas nodalīšanas no satura veidošanas ir grūti sasniegt līdzīgus rezultātus ar komerctelevīzijām. Tirgus konkurences cīņā Latvijas nodokļu maksātāju apmaksātas televīzijas diemžēl ir zaudētājas (reitingi un kvalitāte nemitīgi krīt salīdzinot ar konkurentiem), un šeit manuprāt nebūtu jāizgudro jauns velosipēds, bet gan jākopē BBC un Igaunijas Apraides Organizācijas labie pārvaldības piemēri! Otrkārt, pēc vēlēšanām ar skubu jāpārskata Latvijas televīziju un radio raidītāju spektrs un stiprums, jo Latgalē jeb Krievijas pierobežā iedzīvotāji Latvijas TV nevar īsti uztvert, un tā vietā izvēlas skatīties Krievijas vai Baltkrievijas televīzijas. Ar radio ir līdzīgi, jo piemēram savā auto LR1 pārraide izbeidzas jau kādā 10km šķērsojot Igaunijas vai Lietavas robežu, bet igauņu Vikkerraadio braucot atpakaļ klausījos vēl Bērzukrogā, un lietuviešu radio klausos auto radio Rīgā un Salaspilī.

Šāds frekvenču vājums un politiku nenoteiktībā komerctelevīzijās (piem. LNT) rada problēmas. Vakardien mana māsa sauca viesistabā skatīties LNT, kuru viņa no Ženēvas atbraukusi un vērojot televīziju piedāvājumu Latvijā bija nejauši ieslēgusi. Pēc pagājušā gada ņirgāšanās par demokrātiju preiekšvēlēšanu laikā pats esmu pārtraucis skatīties LNT, tāpēc man nebija ne jausmas, ko šis kanāls pārraida. Vakardien 22:35 zilajā ekrānā skrēja filma "Sastrēgumstunda" angļu valodā (ļoti pozitīvi pārraidot oriģinālvalodā!), bet titri apakšā bija krievu valodā (!). Māsa teica, ka viņas paziņas vasarā uzturoties Latvijā bija šādu latviešu valodas politiku ievērojušas LNT kanālā, un tāpēc mans jautājums, kādu rezultātu LNT ar šādu darbību vēlas sasniegt, un vai šeit nebūtu savs vārds jāsaka Ābramam Kļeckinam un Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei?

Salaspilieši - laipni lūgti!

Līdz vēlēšanām trīs nedēļas

Tikai trīs nedēļas ir palikušas līdz Latvijas vēsturē pirmajām ārkārtas vēlēšanām, kurām būs ievērojama nozīme Latvijas nāktones stratēģiskajai attīstībai! Internetā varat atrast lērums rakstu un video par dažādu partiju politiķiem un piedāvātajām rīcībpolitikām. Gudrasgalvas tika izveidots jau uz 10.Saeimas vēlēšanām, un manuprāt veiksmīgi risina šodienas Latvijas problēmu ar plato plaisu starp tautu un varu. Šogad arī laikraksts "Diena"ir izveidojis jaunu vēlēšanu kampaņas rīku, kurš palīdz novērtēt ne tikai partiju, bet arī kandidātu sniegumu.

Latvijas pilsoņiem ir dotas vairākas iespējas iepazīt savus nākotnes priekšstāvjus, un par maniem plāniem varat izlasīt šajā mājas lapā. Papildus, savu vērtējumu šajā kampaņas laikā man devis arī Latvijas Aizsardzības ministrs Dr.Artis Pabriks.

Divi desmiti atgūta valstiskuma

Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir gandrīz sasniegusi pirmskara valstiskuma divdesmit divu gadu robežu. Atšķirībā no pagājušā gadsimta starpkaru laika uzteicami ir tas, ka demokrātiskā iekārta ir nostiprinājusies. Kāds iespējami iebildīs, ka ‘’Ulmaņlaiku tautsaimniecības attīstība” neesot salīdzināma ar šodienas nenoteiktību. Tomēr šādu salīdzinājumu problēma ir materiālās labklājības salīdzinošo rādītāju atšķirības, un no tā izrietošā uztvere par tautsaimniecības stratēģisko attīstību. Proti, uztvere par šodienas zemajām algām un salīdzinošo labklājības kritumu rodas dēļ padomju saimniekošanas un tam sekojošā pārprastā liberālisma uzņēmējdarbības sekām, bet mēs nevaram aizmirst, ka pārējās ES valstis četrdesmit gadu garumā attīstījās salīdzinoši ātrāk nekā Varšavas pakta valstis. Neskatoties uz to, šodien atskatoties uz laika periodu no 1991-2011 gadam, varam justies lepni par kaut nepilnīgi pārstāvniecisku tomēr demokrātisku valsti! Stratēģiski gudrais Latvijas pilsoņu lēmums iestājoties ES un NATO Latvijai uzliek pienākumus, kā arī vairo iedzīvotāju drošību un labklājību, par ko citi bijušās PSRS un Balkānu valstu iedzīvotāji tikai sapņo. Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem ir tiesības ar ES pasi kabatā brīvi pārvietoties ES telpā, kamēr, piemēram, Turcijas vai Balkānu valstu iedzīvotāji vēloties doties uz Berlīni iepirkties ir spiesti iegādāties vīzu. Latvijas jauniešiem ir iespējas iegūt ar galvojumu kredītu bankā, stipendijas, jo tiem ir atvērtas labākās pasaules zinātņu kalves.

Diemžēl Latvijas fiziskā tautsaimniecības infrastruktūra nav mainījusies tik ātri kā kaimiņu Lietuvā un Igaunijā, un 2007-2009 ekonomiskā krīze skaidri parādīja Latvijas attīstības problēmu saknes. Tāpēc jo sevišķi Latvijas vecāka gada gājuma cilvēki jūtas salīdzinoši neapmierināti, jo ir notikusi iedzīvotāju noslāņošanās. Pirktspējas samazināšanās kopsolī ar Jūrmalas villām ir sekas aplamajai LC, TP, ZZS un TB politikai, kura nepilnīgi sekojot Austrumāzijas attīstības modelim pieņēma, ka bagāto kapitālistu slānis sāks pakāpeniski ieguldīt naudu pašmāju ražošanā. Tika uzskatīts, ka vietējie kapitālisti kļūs par Latvijas eksporta industriju mugurkaulu. Diemžēl ‘’Latvijas kapitālistu’’ līdz šim nav, līdz V.Dombrovska valdībai ārvalstu tirgi netika mērķtiecīgi meklēti, privatizācijas ceļā iegūtā nauda ir galvenokārt izkūpējusi nekustāmo īpašumu ekonomikas burbulī un fiziskā infrastruktūra morāli novecojusi. Lai arī Latvijas deindustrializācijas gaitā ir zaudējusi piektdaļu iedzīvotaju, tomēr Latvijas zinātnieki, sportisti un mākslinieki ir guvuši pasaules raudzes sasniegumus pateicoties viņu ģimeņu nesavtīgumam un līdzcilvēku palīdzībai.

Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir ne tikai atguvusies no PSRS tautsaimniecības sistēmas sabrukuma un Krievijas 1998.g. finanšu krīzes izraisītajām sekām, bet Latvijas cilvēki ir pārcietuši arī smagāko tautsaimniecības kritumu starp ES dalībvalstīm. Latvijas pilsoņi valstij kritiskos brīžos ir spējuši parādīt, ka tiem rūp savas valsts liktenis. Tieši to parādīja Latvijas aktīvākās pilsoņu grupas, kuras Latvijas akadēmisko prātu un Vairas Vīķes Freibergas aicināti atsaucās ar 2007.g. ‘’lietussargu revolūciju’’, 10.Saeimas sastāva nomaiņu par sešdesmit procentiem, un visbeidzot ar gandrīz puses balsstiesīgo pilsoņu atbalstu Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Latvijas pilsoņi ir gana viedi, viņi ceļo un redz tepat kaimiņos, ka, lai arī esam sākuši atjaunot savu valstiskumu vienā laikā, tomēr mūsu Baltijas kaimiņi, un tagad arī Polija ir aizsteigušies mums priekšā.

Divdesmit valstiskuma gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai izvērtētu veiksmīgi sasniegto un pārdomātu par alternatīvām iepriekš pieļauto kļūdu vietā. Latvijas valstiskums un dalība ES, PTO , ANO vai NATO nav apspriežami, jo šie stratēģiskie lēmumi mums ir palīdzējuši nodrošināt mājas mieru un vairāk vai mazāk līdzsvarotu sabiedrības attīstību. Tomēr, Igaunija un Lietuva esot šo pašu organizāciju locekles (Igaunija ir pieņemta arī Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijā), ir spējušas nostiprināt savu politisko sistēmu, sakārtot fizisko infrastruktūru un padarīt ekonomikas ilgtspējīgas. Šodienas Latvijas valstiskuma nozīmīgākās problēmas (tās nav sarindotas prioritāšu secībā) ir pirmkārt, partiju sistēmas neesamība, otrkārt, finanšu anarhija, un visbeidzot izkropļota tautsaimniecības vide. Neatkarības atjaunošanas divdesmitgade ir īstākais brīdis, lai atcerētos, ka mazas un atvērtas ekonomikas globālā tirgus režīma ietvaros var būt konkurētspējīgas tikai tad, ja iekšpolitiskā un tautsaimniecības sistēmas strādā sazobē. Kritiķi iebildīs par brīvā tirgus strukturālām dilemmām un iespējams ieteiks atgriezties pie autarķijas politikas, bet šādiem kritiķiem ieteiktu iepazīties ar Frīdriha Lista (Friedrich List) vai Ērika Rainerta (Erik Reinert) stratēģiskās tirdzniecības pamatprincipiem, un atcerēties pie kā noveda 1920-30.g. autarķijas politika. Lai panāktu šādu Latvijas politiskās un ekonomiskās sistēmas sazobi ir jāturpina darbs ar ierēdniecisko šķēršļu mazināšanu, valsts atbalstu stratēģiski perspektīviem un inovatīviem uzņēmumiem, un visbeidzot ieviešot nodokļu sākumdeklarēšanās sistēmu. Latvijā pēc vēlēšanām būs jāveic ķeizargrieziens stagnējošajās izglītības, labklājības un policijas nozarēs, jo bez šīm reformām nav iedomājama maza un ilgtspējīga valsts pārvalde. Un visbeidzot, lai stratēģiski nozīmīgas valsts pārvaldes reformas notiktu ir nepieciešama tāda politiska pārstāvniecība, kura spētu nostiprināt Valda Dombrovska valdības iesāktos reformu pamatus, un aizsākt fundamentāli pārveidotas tautsaimniecības attīstību.. Latvijas pilsoņiem 20.g. pēc neatkarības simboliskās ārkārtas vēlēšanās beidzot ir iespēja izdarīt informētu izvēli, iztīrīt sasmakušos Latvijas oligarhijas staļļus, un šādi noenkurot Latvijas attīstību līdzās pārējām Baltijas māsām ceļā uz „garlaicīgās Ziemeļvalsts” statusu.