otrdiena, 2011. gada 30. augusts

Vēlēsim?

Kopš 1993.g. neskaitāmas politiskās partijas savās neveiksmēs ir vainojušas vēlēšanu likuma nepilnības. Vēlēšanu likuma nepilnības pateicoties Vēlēšanu reformu biedrības (Velref) ieteikumiem un demokrātisko partiju pārstāvniecībai Saeimā (Vienotība un Nacionālā Apvienība) ir jau daļēji risinātas pēc atteikšanās no vēlēšanu lokomotīvēm. Papildus tam Velref ir iesniegusi Saeimā labojumus pirmajā lasījumā, kuri ieviesīs vēlēšanu reģistru Saeimas vēlēšanai 11.Saeimas sasaukuma laikā, un esmu pārliecinats, ka 11.Saeimas laikā tiks panākta vienošanās politisko spēku starpā par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu.

Piemēram I.Godmanis pagājušas nedēļas neskaitāmās intervijās un Saskaņas Centra politiķu uzstādījumos laiku pa laikam ir izskanējis pieņēmums pāriešanai uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Diemžēl šie politiķi ir aplami, jo nav iepazinušies ar Satversmes 6. un 77. pantu, kur ir skaidri rakstīts, ka Saeimu ievēl proporcionālās vēlēšanās, un, lai to izmainītu ir nepieciešams 2/3 balstiesīgo pilsoņu atbalsts tautas nobalsošanā.

Lai kā arī nebūtu ar dažu politiķu nemieru ir vēl viena problēma, kura neļauj Latvijā būtiski uzlabot politiko kultūru, un gadu no gada dod iespēju oligarhiskām partijām saglabāt savas iesildītās vietas SIA Latvija ziloņkaula tornī. Runāju par vēlētāju aktivitāti, kura Latvijā kopš 1993.gada 89.9% augstās līdzdalības ir nepārtraukti samazinājusies, un šādi pēdējās sešās Saeimas vēlēšanās sasniedzot vien vidējo 71.89% līmeni. Piemēram, kopš 1949.g. septiņpadsmit Vācijas (VFR) Bundestāga vēlēšanās vidēja vēlētāju aktivitāte ir sasniegusi 84% robežu. Tāpēc, lai Latvijas vēlētāji vismaz savā līdzdalībā tuvotos VFR politiskās kultūras līmenim, 2011.gada Saeimas vēlēšanās līdzdalībai būtu jāpieaug vismaz par 20%. Ja visiem Latvijas pilsoņiem plašājā pasaulē piemistu pārliecība par nepieciešamību atbrīvoties no oligarhiskām partijām, tad vēlētāju aktivitātei būtu jāpieaug par trešdaļu. Tas vai šādu aktivitātes pieaugumu pieredzēsim būs atkarīgs arī no politiķu diskusiju kvalitātes, bet tā jau būs tēma nākošajiem emuāra ierakstiem.

sestdiena, 2011. gada 27. augusts

Komerctelevīzija un valodas likums

Latviešu valoda ir valsts valoda un šo jautājumu nav nepieciešam apspriest šobrīd, kad Latvijas jaunā demokrātiskā sabiedrība tikai vienojas (konsolidējas). Proti, esmu liberāls savos uzskatos un esmu pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu absolūti nepieciešams runāt vismaz trijās valodās, bet šis jautājums būtu risināms pēc gadiem 5-7, kad politiskās sistēmas reformas būs līdzsvarojušas ekonomiskās krīzes un latvju oligarhijas darbības rezultātā sašķaidīto sabiedrību.

Televīzijai šodienas sabiedrības viedokļu veidošanā ir ierādīta ļoti nozīmīga loma! LTV 1 un LTV 7 esot iemestai tirgus ekonomikas konkurences cīņā bez caurspīdīgas pārvaldības un reklāmas politikas nodalīšanas no satura veidošanas ir grūti sasniegt līdzīgus rezultātus ar komerctelevīzijām. Tirgus konkurences cīņā Latvijas nodokļu maksātāju apmaksātas televīzijas diemžēl ir zaudētājas (reitingi un kvalitāte nemitīgi krīt salīdzinot ar konkurentiem), un šeit manuprāt nebūtu jāizgudro jauns velosipēds, bet gan jākopē BBC un Igaunijas Apraides Organizācijas labie pārvaldības piemēri! Otrkārt, pēc vēlēšanām ar skubu jāpārskata Latvijas televīziju un radio raidītāju spektrs un stiprums, jo Latgalē jeb Krievijas pierobežā iedzīvotāji Latvijas TV nevar īsti uztvert, un tā vietā izvēlas skatīties Krievijas vai Baltkrievijas televīzijas. Ar radio ir līdzīgi, jo piemēram savā auto LR1 pārraide izbeidzas jau kādā 10km šķērsojot Igaunijas vai Lietavas robežu, bet igauņu Vikkerraadio braucot atpakaļ klausījos vēl Bērzukrogā, un lietuviešu radio klausos auto radio Rīgā un Salaspilī.

Šāds frekvenču vājums un politiku nenoteiktībā komerctelevīzijās (piem. LNT) rada problēmas. Vakardien mana māsa sauca viesistabā skatīties LNT, kuru viņa no Ženēvas atbraukusi un vērojot televīziju piedāvājumu Latvijā bija nejauši ieslēgusi. Pēc pagājušā gada ņirgāšanās par demokrātiju preiekšvēlēšanu laikā pats esmu pārtraucis skatīties LNT, tāpēc man nebija ne jausmas, ko šis kanāls pārraida. Vakardien 22:35 zilajā ekrānā skrēja filma "Sastrēgumstunda" angļu valodā (ļoti pozitīvi pārraidot oriģinālvalodā!), bet titri apakšā bija krievu valodā (!). Māsa teica, ka viņas paziņas vasarā uzturoties Latvijā bija šādu latviešu valodas politiku ievērojušas LNT kanālā, un tāpēc mans jautājums, kādu rezultātu LNT ar šādu darbību vēlas sasniegt, un vai šeit nebūtu savs vārds jāsaka Ābramam Kļeckinam un Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei?

Salaspilieši - laipni lūgti!



piektdiena, 2011. gada 26. augusts

Līdz vēlēšanām trīs nedēļas

Tikai trīs nedēļas ir palikušas līdz Latvijas vēsturē pirmajām ārkārtas vēlēšanām, kurām būs ievērojama nozīme Latvijas nāktones stratēģiskajai attīstībai! Internetā varat atrast lērums rakstu un video par dažādu partiju politiķiem un piedāvātajām rīcībpolitikām. Gudrasgalvas tika izveidots jau uz 10.Saeimas vēlēšanām, un manuprāt veiksmīgi risina šodienas Latvijas problēmu ar plato plaisu starp tautu un varu. Šogad arī laikraksts "Diena"ir izveidojis jaunu vēlēšanu kampaņas rīku, kurš palīdz novērtēt ne tikai partiju, bet arī kandidātu sniegumu.

Latvijas pilsoņiem ir dotas vairākas iespējas iepazīt savus nākotnes priekšstāvjus, un par maniem plāniem varat izlasīt šajā mājas lapā. Papildus, savu vērtējumu šajā kampaņas laikā man devis arī Latvijas Aizsardzības ministrs Dr.Artis Pabriks.





video

otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Divi desmiti atgūta valstiskuma

Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir gandrīz sasniegusi pirmskara valstiskuma divdesmit divu gadu robežu. Atšķirībā no pagājušā gadsimta starpkaru laika uzteicami ir tas, ka demokrātiskā iekārta ir nostiprinājusies. Kāds iespējami iebildīs, ka ‘’Ulmaņlaiku tautsaimniecības attīstība” neesot salīdzināma ar šodienas nenoteiktību. Tomēr šādu salīdzinājumu problēma ir materiālās labklājības salīdzinošo rādītāju atšķirības, un no tā izrietošā uztvere par tautsaimniecības stratēģisko attīstību. Proti, uztvere par šodienas zemajām algām un salīdzinošo labklājības kritumu rodas dēļ padomju saimniekošanas un tam sekojošā pārprastā liberālisma uzņēmējdarbības sekām, bet mēs nevaram aizmirst, ka pārējās ES valstis četrdesmit gadu garumā attīstījās salīdzinoši ātrāk nekā Varšavas pakta valstis. Neskatoties uz to, šodien atskatoties uz laika periodu no 1991-2011 gadam, varam justies lepni par kaut nepilnīgi pārstāvniecisku tomēr demokrātisku valsti! Stratēģiski gudrais Latvijas pilsoņu lēmums iestājoties ES un NATO Latvijai uzliek pienākumus, kā arī vairo iedzīvotāju drošību un labklājību, par ko citi bijušās PSRS un Balkānu valstu iedzīvotāji tikai sapņo. Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem ir tiesības ar ES pasi kabatā brīvi pārvietoties ES telpā, kamēr, piemēram, Turcijas vai Balkānu valstu iedzīvotāji vēloties doties uz Berlīni iepirkties ir spiesti iegādāties vīzu. Latvijas jauniešiem ir iespējas iegūt ar galvojumu kredītu bankā, stipendijas, jo tiem ir atvērtas labākās pasaules zinātņu kalves.

Diemžēl Latvijas fiziskā tautsaimniecības infrastruktūra nav mainījusies tik ātri kā kaimiņu Lietuvā un Igaunijā, un 2007-2009 ekonomiskā krīze skaidri parādīja Latvijas attīstības problēmu saknes. Tāpēc jo sevišķi Latvijas vecāka gada gājuma cilvēki jūtas salīdzinoši neapmierināti, jo ir notikusi iedzīvotāju noslāņošanās. Pirktspējas samazināšanās kopsolī ar Jūrmalas villām ir sekas aplamajai LC, TP, ZZS un TB politikai, kura nepilnīgi sekojot Austrumāzijas attīstības modelim pieņēma, ka bagāto kapitālistu slānis sāks pakāpeniski ieguldīt naudu pašmāju ražošanā. Tika uzskatīts, ka vietējie kapitālisti kļūs par Latvijas eksporta industriju mugurkaulu. Diemžēl ‘’Latvijas kapitālistu’’ līdz šim nav, līdz V.Dombrovska valdībai ārvalstu tirgi netika mērķtiecīgi meklēti, privatizācijas ceļā iegūtā nauda ir galvenokārt izkūpējusi nekustāmo īpašumu ekonomikas burbulī un fiziskā infrastruktūra morāli novecojusi. Lai arī Latvijas deindustrializācijas gaitā ir zaudējusi piektdaļu iedzīvotaju, tomēr Latvijas zinātnieki, sportisti un mākslinieki ir guvuši pasaules raudzes sasniegumus pateicoties viņu ģimeņu nesavtīgumam un līdzcilvēku palīdzībai.

Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir ne tikai atguvusies no PSRS tautsaimniecības sistēmas sabrukuma un Krievijas 1998.g. finanšu krīzes izraisītajām sekām, bet Latvijas cilvēki ir pārcietuši arī smagāko tautsaimniecības kritumu starp ES dalībvalstīm. Latvijas pilsoņi valstij kritiskos brīžos ir spējuši parādīt, ka tiem rūp savas valsts liktenis. Tieši to parādīja Latvijas aktīvākās pilsoņu grupas, kuras Latvijas akadēmisko prātu un Vairas Vīķes Freibergas aicināti atsaucās ar 2007.g. ‘’lietussargu revolūciju’’, 10.Saeimas sastāva nomaiņu par sešdesmit procentiem, un visbeidzot ar gandrīz puses balsstiesīgo pilsoņu atbalstu Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Latvijas pilsoņi ir gana viedi, viņi ceļo un redz tepat kaimiņos, ka, lai arī esam sākuši atjaunot savu valstiskumu vienā laikā, tomēr mūsu Baltijas kaimiņi, un tagad arī Polija ir aizsteigušies mums priekšā.

Divdesmit valstiskuma gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai izvērtētu veiksmīgi sasniegto un pārdomātu par alternatīvām iepriekš pieļauto kļūdu vietā. Latvijas valstiskums un dalība ES, PTO , ANO vai NATO nav apspriežami, jo šie stratēģiskie lēmumi mums ir palīdzējuši nodrošināt mājas mieru un vairāk vai mazāk līdzsvarotu sabiedrības attīstību. Tomēr, Igaunija un Lietuva esot šo pašu organizāciju locekles (Igaunija ir pieņemta arī Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijā), ir spējušas nostiprināt savu politisko sistēmu, sakārtot fizisko infrastruktūru un padarīt ekonomikas ilgtspējīgas. Šodienas Latvijas valstiskuma nozīmīgākās problēmas (tās nav sarindotas prioritāšu secībā) ir pirmkārt, partiju sistēmas neesamība, otrkārt, finanšu anarhija, un visbeidzot izkropļota tautsaimniecības vide. Neatkarības atjaunošanas divdesmitgade ir īstākais brīdis, lai atcerētos, ka mazas un atvērtas ekonomikas globālā tirgus režīma ietvaros var būt konkurētspējīgas tikai tad, ja iekšpolitiskā un tautsaimniecības sistēmas strādā sazobē. Kritiķi iebildīs par brīvā tirgus strukturālām dilemmām un iespējams ieteiks atgriezties pie autarķijas politikas, bet šādiem kritiķiem ieteiktu iepazīties ar Frīdriha Lista (Friedrich List) vai Ērika Rainerta (Erik Reinert) stratēģiskās tirdzniecības pamatprincipiem, un atcerēties pie kā noveda 1920-30.g. autarķijas politika. Lai panāktu šādu Latvijas politiskās un ekonomiskās sistēmas sazobi ir jāturpina darbs ar ierēdniecisko šķēršļu mazināšanu, valsts atbalstu stratēģiski perspektīviem un inovatīviem uzņēmumiem, un visbeidzot ieviešot nodokļu sākumdeklarēšanās sistēmu. Latvijā pēc vēlēšanām būs jāveic ķeizargrieziens stagnējošajās izglītības, labklājības un policijas nozarēs, jo bez šīm reformām nav iedomājama maza un ilgtspējīga valsts pārvalde. Un visbeidzot, lai stratēģiski nozīmīgas valsts pārvaldes reformas notiktu ir nepieciešama tāda politiska pārstāvniecība, kura spētu nostiprināt Valda Dombrovska valdības iesāktos reformu pamatus, un aizsākt fundamentāli pārveidotas tautsaimniecības attīstību.. Latvijas pilsoņiem 20.g. pēc neatkarības simboliskās ārkārtas vēlēšanās beidzot ir iespēja izdarīt informētu izvēli, iztīrīt sasmakušos Latvijas oligarhijas staļļus, un šādi noenkurot Latvijas attīstību līdzās pārējām Baltijas māsām ceļā uz „garlaicīgās Ziemeļvalsts” statusu.



trešdiena, 2011. gada 17. augusts

17.09.2011 tuvojas





Kas vieno Ķīnu un Latviju?

Apskatīju 3.g. atpakaļ rakstītas pārdomas...:)

Ķīna ir senākā un pēc iedzīvotāju skaita lielākā nācijvalsts pasaulē. Ķīna ir slavena gan ar skaitāmo kauliņu izgudrošanu, gan ar ciparu nozīmību. Nezinu cik liela ietekme ķīniešu numeroloģijai bija Šveicē, bet pasniedzot karsti vārītu sieru (fondue) Alpu piekājē man tika mācīts, ka uz dakšiņas uzdurts maizes gabals ir siera katlā jāmaisa astotnieka, jeb mūžības formā. Šodienas Gregora kalendāra 2008. gada astotā mēneša astotajā dienā Ķīna atklās olimpiskās spēles, un kārtējo reizi pamatoti atgādinās, ka Ķīna ir lielvalsts. Pēc šāda mūžības un vēstures mantojuma piesaukšanas rodas jautājums, vai maz Latvijai ir kas kopējs ar tik “tālu” valsti kā Ķīnu?
Par valstu “tāluma” šķietamību modernajā pasaulē runājot mēdzu saviem studentiem atkārtot par reāli notikušu un vēsturiskiem mītiem apvītu tikšanos pagājušā gadsimta sākumā. 1918.g. maijā Igaunijas Padomes pārstāvis Londonā Ants Pīps (Ants Piip) tikās ar Japānas vēstniecības pārstāvi Kumataro Hondu, lai veicinātu atbalstu Igaunijas starptautiskajai atzīšanai. Vakariņu laikā Igaunijas pārstāvis esot privāti jautājis Japānas pārstāvim, kāpēc Japānas Ķeizervalsts ir ieinteresēta dibināt diplomātiskās attiecības ar tālu un mazu valsti Eiropas nomalē? Japānas pārstāvja atbilde bija diplomātiska, bet ļoti zīmīga: “kāpēc Jūs domājat, ka Igaunija ir tāla valsts, starp mums ir tikai viena kaimiņvalsts, tātad esam gandrīz kaimiņi.”
Šādam domu gājienam sekojot Ķīna ir ganrīz Latvijas kaimiņš, un mūs vieno komunistiska režīma pārdzīvotais. Komunistiskais režīms ar komunistiskās partijas vadošo lomu sabiedrības vadībā pārstāja Latvijas teritorijā eksistēt pēc Tautas Frontes ievēlēšanas Augstākajā Padomē 1989. gadā. Ķīnas Komunistiskās Partijas vadītājs no 1981 – 1989. gadam bija Dengs Sjaopins, kurš atšķirībā no PSRS vadītāja “glasnost” politikas sāka tautsaimniecības atbrīvošanu no centrālās plānveida ekonomikas žņaugiem.
Ķīnas un PSRS taktika totalitāro režīmu demontāžā ir plaši pētīti, un patiesībā šodien ir grūti pateikt kurš taktiskais virziens bija pareizāks, jo to vērtēs vēsture. Neatkarīgi no tā, kā notika iepriekšējā režīma demontāža plašsaziņas līdzekļi joprojām vienkāršoti turpina saukt Ķīnu par komunistisku diktatūru un Latviju par demokrātiju.
Pirmkārt vārdi diktatūra un demokrātija ir dažādas cilmes. Demokrātija (δημοκρατία) ir grieķiskas cilmes un norāda uz tautvaldību. Diktatūra (dictatora-latīņu val.) ir vismaz 300 gadus jaunāks Romas Republikas laika sabiedrisks amats, kur senāts tiesiski deleģēja neierobežotu varu “diktatoram” ārkārtas gadījumos. 1949. gada Ķīnas Tautas Republika dibināšanu būtu grūti nosaukt par ārkārtas gadījumu, un patiesībā komunistiskas diktatūras nosaukuma vietā šodienas Ķīnas gadījumā labāk iederētos nosaukumi komunistiskās partijas tirānija, jeb timokrātija.
Šodien ar vārdu tirānija tiek saprasta negatīva un brutāla pārvaldes sistēma. Patiesībā tirāns (τύραννος) klasiskā nozīmē Senajās Atēnās apzīmēja prettiesiski (pretēji konstitucionālai vai iedzimtas varas pārmantošanai) iegūtas pārvaldes tiesības, slikta, kā arī laba valdnieka gadījumā. Savukārt timokrātija (τιμήκρατία) jeb “godvaldība” apzīmē oligarhisku ģimeņu valdīšanu, kur sabiedrības pārvaldē piedalās tikai īpašnieki, un to “gods” sabiedrībā tiek noteikts pēc to mantiskā stāvokļa. Timokrātiju Atēnās 594.g. p.K. ieviesa Solons sadalot sabiedrību četrās kārtās, un atkarībā no to ienākumiem deleģēja tiem varu un iekasēja nodokļus. Tas nozīmēja, piemēram, ka zemes un zirgu īpašnieki maksāja lielākos nodokļus un piedalījās sabiedrības pārvaldē, kamēr vienkāršie zemnieki un kalpi nespēja piedalīties pārvaldē, un no viņiem netika iekasēti nodokļi.
Tādejādi šodienas Ķīnas komunistisko režīmu varam nosaukt par tirāniju klasiskā izteiksmē, jo tā 1949.g. prettiesiski pārņēma varu no demokrātiski ievēlētās Kuomintanga partijas. Bet šī domraksta kontekstā Ķīnu un Latviju patiesībā vieno timokrātisks režīms. Ķīnas Komunistiskajai Partijas pieder varas monopols, kura tad arī bez konsultācijām ar plašāku sabiedrību nolemj par amatu sadali un diferencētu nodokļu iekasēšanu.
Latvijas sabiedrības demokrātiskā kultūra tikai attīstās, un 2.augusta referendums parādīja, patiesībā, ka tautvaldības kultūras jēdziens ir skaidrs vien apmēram 600 000 pilsoņiem. Bez īstas sajēgas izmanotjot jēdzienu par mazākuma pakļaušanos vairākumam savos izteicienos, kuri spilgti atspoguļojās gan G. Daudzes prātuļojumos, gan arī Saeimas oficiālā klauna lomu izpildošā Jura Dobeļa verbālajā caurejā 6. augusta sēdē, Latvijas “valdošie demokrāti” aizmirst, ka 2006.g. parlamenta vēlēšanas nebija pēc likuma gara brīvas un atklātas (AT Senāta 2006. g. 3. novembra nolēmums). Šodienas Latvijas politikas ziedam nav īstu tiesību pretendēt uz demokrātu lauriem, un tādejādi šodienas pārvaldes režīmu Latvijā varam drīzāk saukt par timokrātiju. Tikai ierobežots loks politisko partiju vadoņu ģimenēm pietuvinātas personas lemj par amatu sadali “savējo” vidū. Klasiskas un “tīras”pārvaldes formas ir reti kurās pasaules valstīs, un, lai Latvijas valdošie varētu saukt sevi vismaz par timokrātiem un turpināt dalīt amatus “godvaldniekiem”, tad viņi varētu iedibināt piemēram diferencētu nodokļu samaksas sistēmu, un šādi sākt līdzināties Ķīnas timokrātijai.

P.S. Šī ziņa oriģināli tika publicēta ''vecās Dienas'' emuāru sadaļā 08.08.08

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

Partiju politikas kārtējais pirmsākums

No Tautas Frontes un Interfrontes pretmetu pieredzes izaugušie politiķi, aušīgi nerēķinoties ar dinamiskajām pārmaiņām, kuras mums paģērēja tiesības un pienākumus ANO, PTO, ES un NATO, turpina maldināt vēlētājus par šodienas notikumiem pagājušā gadsimta kategorijās. Latvijas partijas nestiprina savu ideoloģisko vēstījumu, neizglītojot savus vēlētājus, un nav izveidojuši ierindas biedriem saprotamu iekšējās demokrātijas sistēmu, tāpēc Juris Rozenvalds ļoti precīzi Latvijas partijas ir nosaucis par elitāriem interešu klubiem, un līdz šim iepazītās Latvijas partijas drīzāk līdzinās 19.gs. nevis 21.gs. sākuma laikmetam Eiropā. Divdesmit gadus veidotā Latvijas partiju sistēma ir bankrotējusi, un salīdzinot ar Igaunijas, Lietuvas, un citu Eiropas Savienības (ES) valstu pieredzi, uzskaitīšu manuprāt nozīmīgākos bankrota iemeslus– nodokļu sākumdeklarēšanās un partiju finansēšanas no valsts budžeta neesamība, kuri nav ļāvuši Valsts ieņēmumu dienestam darboties uz tiesiskiem pamatiem, veicināja politisko kultūru indējošo dalījumu latviski labējās un krieviski kreisās partijās, un padarīja tās atkarīgas no oligarhu sponsoriem. Latvijas partijas ar dažiem izņēmumiem pēdējos 20.g. bija ieinteresētas saglabāt situāciju nemainīgu, un neceļot sistēmas konsolidācijai nepieciešamo partijas dibinātāju latiņu virs diviem simtiem veicināja sīkpartiju stagnāciju. Tāpēc šodien ar 0,85% iedzīvotājiem partiju biedriem esam pēdējā vietā ES. Tieši finanšu nesakārtotības dēļ partijas ierindas biedri, maksājot simbolisku biedra maksu vai nemaksājot to vispār, ir atsvešinājušies no partiju vadības, kas savukārt ir partiju vadībam ļāvušas noticēt savai pašpietiekamībai pateicoties neinformētu vēlētāju dotajam mandātam. Partiju rindu mazskaitlīgums akadēmisko aprindu pārstāvjiem neļauj veikt nopietnus pētījumus un paredzējumus par partiju turpmāko attīstību, jo vecuma struktūra, sieviešu un vīriešu īpatsvars, kā arī partijas biedru pieaugums vienā vai otrā vēlēšanu apgabalā ir nenozīmīgs pētījuma objekts tieši partijas biedru mazskaitlīguma un partiju vadības oligarhizācijas dēļ. Vāji institucionalizēto Latvijas partiju vidi varam definēt kā ļoti nepastāvīgu (volatile) un kura atbilst Latīņamerikas nevis Eiropas veco demokrātiju politiskajai videi. Raksturojot Latvijas partijas, visprecīzāk tās atbilst tieši Dienvideiropas un Latīņamerikas uzņēmēju partijām (business - firm party), kurām nav nepieciešams plašs biedru loks un kuras parasti tiek dibinātas valstīs, kur partijas dibinātāju un biedru skaits ir maznozīmīgs. Šādas partijas tradicionāli tiek veidotas kā biznesa projekti, un kā piemēri šeit minami Silvio Berluskoni „Forza Italia” vai Andra Šķēles „Tautas partija”. Vēlēšanu likums ļauj vēlēšanās piedalīties tikai partijām un vēlēšanu apvienībam, tomēr uzskatu, ka vēlēšanu apvienības ir tikai otrais labākais jeb pagaidu variants, jo vislabāk partiju sistēma funkcionē tad, ja darbojas partijas ar skaidri noteiktām ideoloģiskajām vadlīnijām. Tāpēc šobrīd, kad veidojas jaunas politiskās partijas un konsolidējas ar varu pārbaudīti politiskie spēki, būtu lieti atgādināt, kāpēc Latvijas partijas pēc 20.g. darba ir bijušas spiestas atgriezties savos pirmsākumos, un vai Latvijas partiju sistēma varētu beidzot izveidoties.

Reformu aizsākumi un finanšu ekonomikas burbulis

Kritiķi man pārmetīs, ka nosaukt Latvijas partijas par bankrotējušām neatbilst patiesībai. Tāpēc vēlos precizēt, ka vairums Latvijas partiju ir morāli bankrotējušas, jo pēdējo piecu gadu laikā atbalsts Latvijas politiskajām partijām Eirobarometra pētījumos svārstās starp 2-5 % jeb vienkārši statistikas kļūdas ietvaros... Latvijas partiju sistēmas bankrota „likumiskos” iemeslus jau minēju, un, tā nav sakritība, ka šajā partiju pārdzimšanas laikā no nākošā gada pirmā janvāra stājas spēkā partiju finansēšanas likuma izmaiņas, kuras sāks pēc attiecīgas formulas finansēt lielāko politisko pārstāvniecību Saeimā ieguvušos spēkus no valsts budžeta, lai šādi padarītu politiskās partijas neatkarīgas no oligarhu ietekmes. Ja 11. Saeima nolems, tad ar nākošā gada pirmajām dienām beidzot stāsies spēkā nepiedodami ilgi novilcinātā obligātā sakumdeklarēšanās sistēma, kura atļaus VID izveidot kontroli pār Latvijas nodokļu maksātāju naudas plūsmām.
Pārmaiņas iepriekšminētajos divos likumos nebūtu bijušas iespējamas, ja nebūtu bijuši pārstāvji, kuri redzēja politiskās stagnācijas iemeslus. Jau 2002.g. „Jaunais Laiks (JL)” uzstājīgi aizstāvēja tiesiskumu un palīdzēja nodibināt KNAB. JL uzstādījumu ideālisms un Einara Repšes darbības stils bija Latvijas stagnējošajai konjunktūrai nepieņemams, jo tas grāva to pašos pamatos. Proti, līdz 2002.g. Latvijas politiskās partijas nevis kā Rietumeiropā vai Lietuvā un Igaunijā mēģināja politiskos konkurentus uzvarēt ar tiesiskiem līdzekļiem, bet gan, savstarpēji viens otru piesedzot ar labvēlīgiem likuma „caurumiem”, korumpējās kopējā bezatbildībā. Diemžēl JL nespēja izturēt uzsākto misiju, jo partijas vadītāja pārgalvīgie finanšu darījumi lika zināmam skaitam partijas sekotāju vilties un skaidras ideoloģiskās programmas neesamība 2008.g. motivēja daļu biedru pamest partiju. Iestāšanās ES un finanšu kapitālisma sistēmas veicinātā nekustamā īpašuma burbuļekonomika iemidzināja Latvijas pilsonisko sabiedrību. Trauksmes zvanu par Latvijas demokrātijas beztiesiskumu iezvanīja Jānis Ikstens ar domubiedriem, kuru uzstājība vainagojās ar to, ka Augstākās Tiesas Administratīvais Senāts 2006.g. 3. novembrī izdarīja precendentu. Tika atzīts, ka 2006.g. vēlēšanas bija likumīgas, tomēr tiesas nolēmumā skaidri norādot, ka Tautas partijas un Latvijas Ceļa, un Pirmās Partijas finanšu pārkāpumi, ziedojot vēlēšanu kampaņai ar trešo personu starpniecību, ir bijuši pretlikumīgi.
Kritiķi pieminēs, ka arī A.Šķēles un A.Šlesera partijas nāca ar uztādījumu sakārtot valsts pārvaldi. Nenoliedzami, bet šo oligarhu uzstādījumos tiesiskuma aizstāvība neizskanēja, jo politiķu vēlme bija pirmkārt piepildīt savas kabatas, un tad brīvajā laikā nodarboties ar politikānismu, kā to Latvijas Universitātes politikas zinātnes studentiem 2007.g. atklāja izbijis piensaimnieks un premjers: „lai ar rīcībpolitikām nodarbojas ierēdņi, jo galvenais politikā ir „ielikt” saviem politiskajiem konkurentiem”. Īsumā sakot, oligarhisko partiju krusttēvu vadmotīvs visus šos gadus ir bijis ciniski vienkāršs: „caur varu uz naudu, vai caur naudu uz varu”.
Šāda politikas parodija nevarēja palikt bez sekām. Drošības likumu izmaiņas un tam sekojošā Vairas Vīķes-Freibergas rīcība pamodināja iemigušo pilsonisko sabiedrību ar lietussargu „revolūcijas” palīdzību. Par pasaules ekonomisko krīzi un Latvijas tautsaimniecības strukturālo nesakārtotību, un dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem brīdināja rinda zinātnieku, žurnālistu un opozīcijas deputātu. Tomēr valdības koalīcijas partijas - TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK – stūrgalvīgi atsacījās atzīt acīmredzamo. Šādai bezatbildīgai tuvredzībai sekoja 2009.g. 13. janvāra notikumi, V. Zatlera ultimāts un pozitīvas vēlēšanu likuma izmaiņas, atsakoties no vēlēšanu lokomotīvēm, un V. Dombrovska apstiprināšana par ministru prezidentu 2009.g. martā. Līdzsvarotu valsts finanšu attīstību starptautisko aizdevēju programmas ietvaros V. Dombrovska valdība būs sasniegusi līdz 2011.g. beigām. Diemžēl desmitgades atliktās strukturālās reformas policijas, izglītības, veselības aizsardzības jomā valdības koalīcijas ietvaros nerisinājās veiksmīgi, un tas nav ļāvis veikt arī plānotās nodokļu reformas. Tāpēc Vienotību veidojošo partiju interesēs ir bijis likvidēt oligarhisko partiju „likumīgos” finansēšanas avotus tiesiskā ceļā, veicinot pilsonisko grupu aktivitāti un pieņemot tik nepieciešamās likumdošanas izmaiņas Saeimā, lai nodrošinātu visām partijām vienādus spēles noteikumus. Vienotības darbība tautsaimniecības stabilizācijas un budžeta izdevumu griešanas apstākļos ir samazinājusi atbalstu svārstīgo vēlētāju vidū, un daudzu Vienotības pamatvēlētāju acīs kļūdas koalīcijas partneru izvēlē, personāliju politikā, un tiesiskuma principu kompromisi ar koalīcijā esošo ZZS nav palikušas nepamanītas.

Nākotnes redzējums

Ārkārtas vēlēšanās Latvijas pilsoņiem ir dota iespēja turpināt JL iesāktās un Vienotības, Nacionālās Apvienības (NA) un ZRP turpinātās reformas tiesiskas valsts pamatu nostiprināšanā, lai beidzot izveidotu daudzskaitlīgas partijas, kuras savukārt beidzot izveidotu paredzamu Latvijas partiju politisko sistēmu. Tas ļautu Latvijas pilsoņiem ilgtermiņā izveidot Ziemeļvalstīm piemītošu politisko kultūru, kur tiesu varas apstākļos partiju politiku nosaka ideoloģisks pasaules redzējums nevis partijas krusttēvu vēlme apmierināt savus bērnībā piedzīvotā materiālā vai vecāku uzmanības trūkuma radītos sapņus. Ar uzstādījumu pret okupācijas varu un PSKP nomenklatūras varas nesaimnieciskumu Latvijas politikā ienāca LNNK, un vēlāk „Visu Latvijai” (VL) turpināja aizstāvēt plaši definējamās latviešu intereses, un šo partiju sadarbība ir degsmes pilna. Nacionālās Apvienības (NA) darbība nacionālo vērtību popularizēšanā ir nenoliedzama, tomer lidzšinējā NA dažu biedru publiski atkārtotā neiecietības izrādīšana, un šauri definētā kolektīvo interešu aizstāvēšana reklamējot tā saukto Latvijas etnogrāfiskā muzeja attīstības modeli, padara NA par šauri nacionāli konservatīvu vērtību aizstāvjiem.
„Jaunais Laiks” jau kopš 2002.g. ir vienojis demokrātiskas un tiesiskas valsts attīstības piekritējus uz labēji centriskas ideoloģijas pamatiem, atšķiroties no pārējiem tā laika Latvijas politiskajiem spēkiem, un šobrīd radot pozitīvu piemēru un sekotājus citās politiskajās partijās. Neskatoties uz aplamībām ar simbola un partijas vārda izvēli, Zatlera Reformu partijas (ZRP) parādīšanās ir apsveicama. Ar liberālu ideoloģisku ievirzi un vēlētāju nedalīšanu pēc etniskās piederības ZRP ilgtermiņa potenciāls varētu piemist, ja patiesi liberāli noskaņotie nevis no „Latvijas Ceļa” pārbēgušie partijas biedri ņems virsroku ZRP vadībā. Iespējams, ZRP atņems Vienotībai daļu svārstīgo vēlētāju, bet tas Vienotības biedriem ļaus kritiskāk novērtēt līdzšinējo partijas vadītāju darbu. Šeit lieti ir kārtējo reizi atgādināt, ka Latvijā darbojas progresīva vēlēšanu atvērto sarakstu sistēma, kur tieši vēlētāju +/- nosaka no vēlēšanu apgabaliem ievēlēto tautas priekšstāvju galīgo sastāvu. Lai arī dažu ekspertu izteiktās bažas par noteiktu Vienotības vēlēšanu apgabalu „lokomotīvju” izvēli dēļ zemajiem reitingiem ir bijušas pamatotas, tomēr šie eksperti neņem vērā, ka pretēja rīcība varēja radīt šķelšanos partijā. Ironiski jau sanāk, ka, piemēram, Vienotība vienādu spēles noteikumu apstākļos ar atvērto sarakstu palīdzību ir veikusi pašattīrīšanos, bet gluži vai paralēlā realitātē ZZS nozīmīgākais finansētājs tielējas ar savu iešanu politikā, un šādi ļauj Zemnieku Savienības un Zaļo pārstāvjiem ērti gozēties oligarha saulītē. Šādā savienībā ne ekosistēmu tradicionālie aizstāvji „Zaļie”, ne arī mežu un lauksamniecības zemju intensīvas saimniekošanas aizstāvji „Zemnieki” nespēj īsti sasniegt savus politiskos mērķus, jo ideoloģiski abas partijas citās Eiropas Savienības un Baltijas valstīs tradicionāli atrodas pretējās nometnēs.
Ideoloģiska neskaidrība šobrīd valda gandrīz visās Latvijas partijās un turpmākās attīstības vārdā „Vienotībai” ir nozīmīgi skaidri noformulēt un atkārtot saviem vēlētājiem partijas programmā un premjera rīcības plānā atspoguļoto labēji centrisko ideoloģiju. Pamatos labēji centriska ideoloģija uzsver tieši individuālās brīvības, bet valsts lomai ierādot centrālo lomu, nodrošinot sabiedrības saskaņu ar nodokļu sistēmas progresivitātes palīdzību, nepieļaujot tirgus dalībnieku patvaļu. Labēji centriskas ir arī nacionāli autoritatīvas vērtības, atgādinot, ka Latvijas 1918.g. izveidotais valstiskums un latviešu valoda ir pamats, uz kura tiek konsolidēta Latvijas tauta, bet vienlaicīgi nostiprinot Latvijai unikālo mazākumtautību kultūras autonomiju. „Vienotībai” ir jāturpina iesāktais, jo Vienotība ir politisks spēks, kas uzņemas atbildību, kandidē vēlēšanās, un labāk vai sliktāk, bet izpilda vēlētajam solīto jo netirgo ilūzijas. Papildus savā darbībā „Vienotība” ir uzņēmusies arī sarežģīto misiju būt par nozīmīgāko pilsoniskās sabiedrības grupu viedokļu koordinētāju un demokrātisku partiju pārstāvniecības radītāju, lai nostiprinātu valstiskuma tiesiskos pamatus un izravētu oligarhiskās partiju politikas saknes Latvijas politikā. 2010.g. oktobra vēlēšanās Tukuma vēlētāju apvienība ieguva pārstāvniecību Vienotības sastāvā Saeimā, bet uz 17.09 vēlēšanām arī „Progresīvie” startēs Vienotības sastāvā. Šādi Vienotības centriskie vēlētāji iegūs platformu, lai nākotnē nodrošinātu Eiropeiskas sociāldemokrātiskas partijas izveidi Latvijā. Eiropeiskas sociāldemokrātijas trūkums Latvijas partiju politiskajā nišā ir jūtams, un diemžēl tradicionālā arodbiedrību sadarbība ar sociāldemokrātiskiem spēkiem Latvijā nav notikusi personāliju pārprastās lomas, kā arī arodbiedrību biedru, un partiju dalībnieku mazskaitlības dēļ. Vienotība ir ieviesusi progresīvo nekustamā īpašuma nodokli un atbalsta arī progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu, un šādi konkurē ar Saskaņas Centru (SC). Diemžēl SC neviennozīmīgā rotaļāšanās ar jebkuram Latvijas patriotam nepārprotamu vēstures interpretāciju, un divdomīgie balsojumi Saeimā ar ZZS un PLL pret Saeimas darba atvērtību un par korupcijas piesegšanu neļauj progresīvajiem uzticēties SC politikai. Armands Strazds ar ASV un Vācijas kolēģiem ir sagatavojuši mazliet futūristisku, bet parliecinošu LV tautsaimniecības transformācijas programmu, tomēr SC tautsaimniecības programmas autors nav atrodams vēlēšanu sarakstu galvgalī. SC „deputātu soliņš” līdz šim ir bijis gaužām īss, Saeimas frakcijas vadītāja dārgie Šveices rokas pulksteņi un apvidus auto neatstāj iespaidu par socāldemokrātisku vērtību nostiprināšanos partijā, un J. Ādamsona sludinātā „spēka ministrijas” izveide un atsaukšanās uz tradicionālu varas hierarhiju vairāk atgādina piemēra ņemšanu no savu laiku nokalpojuša PSKP demokrātiskā centrālisma modeļa.
Ārkārtas vēlēšanās būtu apsveicama demokrātisko vērtību un tiesiskuma aizstāvju koalīcija, kuri ne tikai pabeigtu V. Dombrovska valdības uzsāktās reformas starptautisko aizdevēju programmas ietvaros, bet spētu arī kopēji vienoties par Latvijas ražošanas atdzimšanu jaunā kvalitātē. Šodienas demogrāfiskajos apstākļos rūpniecības, intensīvās lauksaimniecības atdzimšana nevar notikt bez aroda un augstākās izglītības reformām jeb skolotāju, macībspēku atbrīvošanas no izglītības ministrijas ‘’klaušu sistēmas’’. Tas nevar notikt arī bez pensijas vecuma paaugstināšanas un vienošanās par specifisku darba vietu imigrācijas kvotu sistēmas izveidi. Šobrīd nezinam vai pārliecinošu vairākumu šajās vēlēšanās iegūs pašausti populisti vai tiesiskuma tradicionāli aizstāvji un dzīvotspējīgas tautsaimniecības programmas veidotāji. Likmes ir augstas, jo vēlētāju izvēle ļaus Latvijai kļūt par etnogrāfiskam muzejam līdzīgu slikti pārvaldītu Eiropas nomali liekot jauniešiem pamest dzimtas āres, vai arī izveidos ideoloģiski definētu partiju sistēmu uz vienādiem noteikumiem, radīs partiju domnīcas, un ieliekot pamatus Latvijas reindustrializācijai nostiprinās pozīcijas Ziemeļeiropas attīstīto valstu saimē.

P.S. Pirmatnējā publikācija