trešdiena, 2011. gada 17. augusts

Kas vieno Ķīnu un Latviju?

Apskatīju 3.g. atpakaļ rakstītas pārdomas...:)

Ķīna ir senākā un pēc iedzīvotāju skaita lielākā nācijvalsts pasaulē. Ķīna ir slavena gan ar skaitāmo kauliņu izgudrošanu, gan ar ciparu nozīmību. Nezinu cik liela ietekme ķīniešu numeroloģijai bija Šveicē, bet pasniedzot karsti vārītu sieru (fondue) Alpu piekājē man tika mācīts, ka uz dakšiņas uzdurts maizes gabals ir siera katlā jāmaisa astotnieka, jeb mūžības formā. Šodienas Gregora kalendāra 2008. gada astotā mēneša astotajā dienā Ķīna atklās olimpiskās spēles, un kārtējo reizi pamatoti atgādinās, ka Ķīna ir lielvalsts. Pēc šāda mūžības un vēstures mantojuma piesaukšanas rodas jautājums, vai maz Latvijai ir kas kopējs ar tik “tālu” valsti kā Ķīnu?
Par valstu “tāluma” šķietamību modernajā pasaulē runājot mēdzu saviem studentiem atkārtot par reāli notikušu un vēsturiskiem mītiem apvītu tikšanos pagājušā gadsimta sākumā. 1918.g. maijā Igaunijas Padomes pārstāvis Londonā Ants Pīps (Ants Piip) tikās ar Japānas vēstniecības pārstāvi Kumataro Hondu, lai veicinātu atbalstu Igaunijas starptautiskajai atzīšanai. Vakariņu laikā Igaunijas pārstāvis esot privāti jautājis Japānas pārstāvim, kāpēc Japānas Ķeizervalsts ir ieinteresēta dibināt diplomātiskās attiecības ar tālu un mazu valsti Eiropas nomalē? Japānas pārstāvja atbilde bija diplomātiska, bet ļoti zīmīga: “kāpēc Jūs domājat, ka Igaunija ir tāla valsts, starp mums ir tikai viena kaimiņvalsts, tātad esam gandrīz kaimiņi.”
Šādam domu gājienam sekojot Ķīna ir ganrīz Latvijas kaimiņš, un mūs vieno komunistiska režīma pārdzīvotais. Komunistiskais režīms ar komunistiskās partijas vadošo lomu sabiedrības vadībā pārstāja Latvijas teritorijā eksistēt pēc Tautas Frontes ievēlēšanas Augstākajā Padomē 1989. gadā. Ķīnas Komunistiskās Partijas vadītājs no 1981 – 1989. gadam bija Dengs Sjaopins, kurš atšķirībā no PSRS vadītāja “glasnost” politikas sāka tautsaimniecības atbrīvošanu no centrālās plānveida ekonomikas žņaugiem.
Ķīnas un PSRS taktika totalitāro režīmu demontāžā ir plaši pētīti, un patiesībā šodien ir grūti pateikt kurš taktiskais virziens bija pareizāks, jo to vērtēs vēsture. Neatkarīgi no tā, kā notika iepriekšējā režīma demontāža plašsaziņas līdzekļi joprojām vienkāršoti turpina saukt Ķīnu par komunistisku diktatūru un Latviju par demokrātiju.
Pirmkārt vārdi diktatūra un demokrātija ir dažādas cilmes. Demokrātija (δημοκρατία) ir grieķiskas cilmes un norāda uz tautvaldību. Diktatūra (dictatora-latīņu val.) ir vismaz 300 gadus jaunāks Romas Republikas laika sabiedrisks amats, kur senāts tiesiski deleģēja neierobežotu varu “diktatoram” ārkārtas gadījumos. 1949. gada Ķīnas Tautas Republika dibināšanu būtu grūti nosaukt par ārkārtas gadījumu, un patiesībā komunistiskas diktatūras nosaukuma vietā šodienas Ķīnas gadījumā labāk iederētos nosaukumi komunistiskās partijas tirānija, jeb timokrātija.
Šodien ar vārdu tirānija tiek saprasta negatīva un brutāla pārvaldes sistēma. Patiesībā tirāns (τύραννος) klasiskā nozīmē Senajās Atēnās apzīmēja prettiesiski (pretēji konstitucionālai vai iedzimtas varas pārmantošanai) iegūtas pārvaldes tiesības, slikta, kā arī laba valdnieka gadījumā. Savukārt timokrātija (τιμήκρατία) jeb “godvaldība” apzīmē oligarhisku ģimeņu valdīšanu, kur sabiedrības pārvaldē piedalās tikai īpašnieki, un to “gods” sabiedrībā tiek noteikts pēc to mantiskā stāvokļa. Timokrātiju Atēnās 594.g. p.K. ieviesa Solons sadalot sabiedrību četrās kārtās, un atkarībā no to ienākumiem deleģēja tiem varu un iekasēja nodokļus. Tas nozīmēja, piemēram, ka zemes un zirgu īpašnieki maksāja lielākos nodokļus un piedalījās sabiedrības pārvaldē, kamēr vienkāršie zemnieki un kalpi nespēja piedalīties pārvaldē, un no viņiem netika iekasēti nodokļi.
Tādejādi šodienas Ķīnas komunistisko režīmu varam nosaukt par tirāniju klasiskā izteiksmē, jo tā 1949.g. prettiesiski pārņēma varu no demokrātiski ievēlētās Kuomintanga partijas. Bet šī domraksta kontekstā Ķīnu un Latviju patiesībā vieno timokrātisks režīms. Ķīnas Komunistiskajai Partijas pieder varas monopols, kura tad arī bez konsultācijām ar plašāku sabiedrību nolemj par amatu sadali un diferencētu nodokļu iekasēšanu.
Latvijas sabiedrības demokrātiskā kultūra tikai attīstās, un 2.augusta referendums parādīja, patiesībā, ka tautvaldības kultūras jēdziens ir skaidrs vien apmēram 600 000 pilsoņiem. Bez īstas sajēgas izmanotjot jēdzienu par mazākuma pakļaušanos vairākumam savos izteicienos, kuri spilgti atspoguļojās gan G. Daudzes prātuļojumos, gan arī Saeimas oficiālā klauna lomu izpildošā Jura Dobeļa verbālajā caurejā 6. augusta sēdē, Latvijas “valdošie demokrāti” aizmirst, ka 2006.g. parlamenta vēlēšanas nebija pēc likuma gara brīvas un atklātas (AT Senāta 2006. g. 3. novembra nolēmums). Šodienas Latvijas politikas ziedam nav īstu tiesību pretendēt uz demokrātu lauriem, un tādejādi šodienas pārvaldes režīmu Latvijā varam drīzāk saukt par timokrātiju. Tikai ierobežots loks politisko partiju vadoņu ģimenēm pietuvinātas personas lemj par amatu sadali “savējo” vidū. Klasiskas un “tīras”pārvaldes formas ir reti kurās pasaules valstīs, un, lai Latvijas valdošie varētu saukt sevi vismaz par timokrātiem un turpināt dalīt amatus “godvaldniekiem”, tad viņi varētu iedibināt piemēram diferencētu nodokļu samaksas sistēmu, un šādi sākt līdzināties Ķīnas timokrātijai.

P.S. Šī ziņa oriģināli tika publicēta ''vecās Dienas'' emuāru sadaļā 08.08.08

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru