ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

Partiju politikas kārtējais pirmsākums

No Tautas Frontes un Interfrontes pretmetu pieredzes izaugušie politiķi, aušīgi nerēķinoties ar dinamiskajām pārmaiņām, kuras mums paģērēja tiesības un pienākumus ANO, PTO, ES un NATO, turpina maldināt vēlētājus par šodienas notikumiem pagājušā gadsimta kategorijās. Latvijas partijas nestiprina savu ideoloģisko vēstījumu, neizglītojot savus vēlētājus, un nav izveidojuši ierindas biedriem saprotamu iekšējās demokrātijas sistēmu, tāpēc Juris Rozenvalds ļoti precīzi Latvijas partijas ir nosaucis par elitāriem interešu klubiem, un līdz šim iepazītās Latvijas partijas drīzāk līdzinās 19.gs. nevis 21.gs. sākuma laikmetam Eiropā. Divdesmit gadus veidotā Latvijas partiju sistēma ir bankrotējusi, un salīdzinot ar Igaunijas, Lietuvas, un citu Eiropas Savienības (ES) valstu pieredzi, uzskaitīšu manuprāt nozīmīgākos bankrota iemeslus– nodokļu sākumdeklarēšanās un partiju finansēšanas no valsts budžeta neesamība, kuri nav ļāvuši Valsts ieņēmumu dienestam darboties uz tiesiskiem pamatiem, veicināja politisko kultūru indējošo dalījumu latviski labējās un krieviski kreisās partijās, un padarīja tās atkarīgas no oligarhu sponsoriem. Latvijas partijas ar dažiem izņēmumiem pēdējos 20.g. bija ieinteresētas saglabāt situāciju nemainīgu, un neceļot sistēmas konsolidācijai nepieciešamo partijas dibinātāju latiņu virs diviem simtiem veicināja sīkpartiju stagnāciju. Tāpēc šodien ar 0,85% iedzīvotājiem partiju biedriem esam pēdējā vietā ES. Tieši finanšu nesakārtotības dēļ partijas ierindas biedri, maksājot simbolisku biedra maksu vai nemaksājot to vispār, ir atsvešinājušies no partiju vadības, kas savukārt ir partiju vadībam ļāvušas noticēt savai pašpietiekamībai pateicoties neinformētu vēlētāju dotajam mandātam. Partiju rindu mazskaitlīgums akadēmisko aprindu pārstāvjiem neļauj veikt nopietnus pētījumus un paredzējumus par partiju turpmāko attīstību, jo vecuma struktūra, sieviešu un vīriešu īpatsvars, kā arī partijas biedru pieaugums vienā vai otrā vēlēšanu apgabalā ir nenozīmīgs pētījuma objekts tieši partijas biedru mazskaitlīguma un partiju vadības oligarhizācijas dēļ. Vāji institucionalizēto Latvijas partiju vidi varam definēt kā ļoti nepastāvīgu (volatile) un kura atbilst Latīņamerikas nevis Eiropas veco demokrātiju politiskajai videi. Raksturojot Latvijas partijas, visprecīzāk tās atbilst tieši Dienvideiropas un Latīņamerikas uzņēmēju partijām (business - firm party), kurām nav nepieciešams plašs biedru loks un kuras parasti tiek dibinātas valstīs, kur partijas dibinātāju un biedru skaits ir maznozīmīgs. Šādas partijas tradicionāli tiek veidotas kā biznesa projekti, un kā piemēri šeit minami Silvio Berluskoni „Forza Italia” vai Andra Šķēles „Tautas partija”. Vēlēšanu likums ļauj vēlēšanās piedalīties tikai partijām un vēlēšanu apvienībam, tomēr uzskatu, ka vēlēšanu apvienības ir tikai otrais labākais jeb pagaidu variants, jo vislabāk partiju sistēma funkcionē tad, ja darbojas partijas ar skaidri noteiktām ideoloģiskajām vadlīnijām. Tāpēc šobrīd, kad veidojas jaunas politiskās partijas un konsolidējas ar varu pārbaudīti politiskie spēki, būtu lieti atgādināt, kāpēc Latvijas partijas pēc 20.g. darba ir bijušas spiestas atgriezties savos pirmsākumos, un vai Latvijas partiju sistēma varētu beidzot izveidoties.

Reformu aizsākumi un finanšu ekonomikas burbulis

Kritiķi man pārmetīs, ka nosaukt Latvijas partijas par bankrotējušām neatbilst patiesībai. Tāpēc vēlos precizēt, ka vairums Latvijas partiju ir morāli bankrotējušas, jo pēdējo piecu gadu laikā atbalsts Latvijas politiskajām partijām Eirobarometra pētījumos svārstās starp 2-5 % jeb vienkārši statistikas kļūdas ietvaros... Latvijas partiju sistēmas bankrota „likumiskos” iemeslus jau minēju, un, tā nav sakritība, ka šajā partiju pārdzimšanas laikā no nākošā gada pirmā janvāra stājas spēkā partiju finansēšanas likuma izmaiņas, kuras sāks pēc attiecīgas formulas finansēt lielāko politisko pārstāvniecību Saeimā ieguvušos spēkus no valsts budžeta, lai šādi padarītu politiskās partijas neatkarīgas no oligarhu ietekmes. Ja 11. Saeima nolems, tad ar nākošā gada pirmajām dienām beidzot stāsies spēkā nepiedodami ilgi novilcinātā obligātā sakumdeklarēšanās sistēma, kura atļaus VID izveidot kontroli pār Latvijas nodokļu maksātāju naudas plūsmām.
Pārmaiņas iepriekšminētajos divos likumos nebūtu bijušas iespējamas, ja nebūtu bijuši pārstāvji, kuri redzēja politiskās stagnācijas iemeslus. Jau 2002.g. „Jaunais Laiks (JL)” uzstājīgi aizstāvēja tiesiskumu un palīdzēja nodibināt KNAB. JL uzstādījumu ideālisms un Einara Repšes darbības stils bija Latvijas stagnējošajai konjunktūrai nepieņemams, jo tas grāva to pašos pamatos. Proti, līdz 2002.g. Latvijas politiskās partijas nevis kā Rietumeiropā vai Lietuvā un Igaunijā mēģināja politiskos konkurentus uzvarēt ar tiesiskiem līdzekļiem, bet gan, savstarpēji viens otru piesedzot ar labvēlīgiem likuma „caurumiem”, korumpējās kopējā bezatbildībā. Diemžēl JL nespēja izturēt uzsākto misiju, jo partijas vadītāja pārgalvīgie finanšu darījumi lika zināmam skaitam partijas sekotāju vilties un skaidras ideoloģiskās programmas neesamība 2008.g. motivēja daļu biedru pamest partiju. Iestāšanās ES un finanšu kapitālisma sistēmas veicinātā nekustamā īpašuma burbuļekonomika iemidzināja Latvijas pilsonisko sabiedrību. Trauksmes zvanu par Latvijas demokrātijas beztiesiskumu iezvanīja Jānis Ikstens ar domubiedriem, kuru uzstājība vainagojās ar to, ka Augstākās Tiesas Administratīvais Senāts 2006.g. 3. novembrī izdarīja precendentu. Tika atzīts, ka 2006.g. vēlēšanas bija likumīgas, tomēr tiesas nolēmumā skaidri norādot, ka Tautas partijas un Latvijas Ceļa, un Pirmās Partijas finanšu pārkāpumi, ziedojot vēlēšanu kampaņai ar trešo personu starpniecību, ir bijuši pretlikumīgi.
Kritiķi pieminēs, ka arī A.Šķēles un A.Šlesera partijas nāca ar uztādījumu sakārtot valsts pārvaldi. Nenoliedzami, bet šo oligarhu uzstādījumos tiesiskuma aizstāvība neizskanēja, jo politiķu vēlme bija pirmkārt piepildīt savas kabatas, un tad brīvajā laikā nodarboties ar politikānismu, kā to Latvijas Universitātes politikas zinātnes studentiem 2007.g. atklāja izbijis piensaimnieks un premjers: „lai ar rīcībpolitikām nodarbojas ierēdņi, jo galvenais politikā ir „ielikt” saviem politiskajiem konkurentiem”. Īsumā sakot, oligarhisko partiju krusttēvu vadmotīvs visus šos gadus ir bijis ciniski vienkāršs: „caur varu uz naudu, vai caur naudu uz varu”.
Šāda politikas parodija nevarēja palikt bez sekām. Drošības likumu izmaiņas un tam sekojošā Vairas Vīķes-Freibergas rīcība pamodināja iemigušo pilsonisko sabiedrību ar lietussargu „revolūcijas” palīdzību. Par pasaules ekonomisko krīzi un Latvijas tautsaimniecības strukturālo nesakārtotību, un dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem brīdināja rinda zinātnieku, žurnālistu un opozīcijas deputātu. Tomēr valdības koalīcijas partijas - TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK – stūrgalvīgi atsacījās atzīt acīmredzamo. Šādai bezatbildīgai tuvredzībai sekoja 2009.g. 13. janvāra notikumi, V. Zatlera ultimāts un pozitīvas vēlēšanu likuma izmaiņas, atsakoties no vēlēšanu lokomotīvēm, un V. Dombrovska apstiprināšana par ministru prezidentu 2009.g. martā. Līdzsvarotu valsts finanšu attīstību starptautisko aizdevēju programmas ietvaros V. Dombrovska valdība būs sasniegusi līdz 2011.g. beigām. Diemžēl desmitgades atliktās strukturālās reformas policijas, izglītības, veselības aizsardzības jomā valdības koalīcijas ietvaros nerisinājās veiksmīgi, un tas nav ļāvis veikt arī plānotās nodokļu reformas. Tāpēc Vienotību veidojošo partiju interesēs ir bijis likvidēt oligarhisko partiju „likumīgos” finansēšanas avotus tiesiskā ceļā, veicinot pilsonisko grupu aktivitāti un pieņemot tik nepieciešamās likumdošanas izmaiņas Saeimā, lai nodrošinātu visām partijām vienādus spēles noteikumus. Vienotības darbība tautsaimniecības stabilizācijas un budžeta izdevumu griešanas apstākļos ir samazinājusi atbalstu svārstīgo vēlētāju vidū, un daudzu Vienotības pamatvēlētāju acīs kļūdas koalīcijas partneru izvēlē, personāliju politikā, un tiesiskuma principu kompromisi ar koalīcijā esošo ZZS nav palikušas nepamanītas.

Nākotnes redzējums

Ārkārtas vēlēšanās Latvijas pilsoņiem ir dota iespēja turpināt JL iesāktās un Vienotības, Nacionālās Apvienības (NA) un ZRP turpinātās reformas tiesiskas valsts pamatu nostiprināšanā, lai beidzot izveidotu daudzskaitlīgas partijas, kuras savukārt beidzot izveidotu paredzamu Latvijas partiju politisko sistēmu. Tas ļautu Latvijas pilsoņiem ilgtermiņā izveidot Ziemeļvalstīm piemītošu politisko kultūru, kur tiesu varas apstākļos partiju politiku nosaka ideoloģisks pasaules redzējums nevis partijas krusttēvu vēlme apmierināt savus bērnībā piedzīvotā materiālā vai vecāku uzmanības trūkuma radītos sapņus. Ar uzstādījumu pret okupācijas varu un PSKP nomenklatūras varas nesaimnieciskumu Latvijas politikā ienāca LNNK, un vēlāk „Visu Latvijai” (VL) turpināja aizstāvēt plaši definējamās latviešu intereses, un šo partiju sadarbība ir degsmes pilna. Nacionālās Apvienības (NA) darbība nacionālo vērtību popularizēšanā ir nenoliedzama, tomer lidzšinējā NA dažu biedru publiski atkārtotā neiecietības izrādīšana, un šauri definētā kolektīvo interešu aizstāvēšana reklamējot tā saukto Latvijas etnogrāfiskā muzeja attīstības modeli, padara NA par šauri nacionāli konservatīvu vērtību aizstāvjiem.
„Jaunais Laiks” jau kopš 2002.g. ir vienojis demokrātiskas un tiesiskas valsts attīstības piekritējus uz labēji centriskas ideoloģijas pamatiem, atšķiroties no pārējiem tā laika Latvijas politiskajiem spēkiem, un šobrīd radot pozitīvu piemēru un sekotājus citās politiskajās partijās. Neskatoties uz aplamībām ar simbola un partijas vārda izvēli, Zatlera Reformu partijas (ZRP) parādīšanās ir apsveicama. Ar liberālu ideoloģisku ievirzi un vēlētāju nedalīšanu pēc etniskās piederības ZRP ilgtermiņa potenciāls varētu piemist, ja patiesi liberāli noskaņotie nevis no „Latvijas Ceļa” pārbēgušie partijas biedri ņems virsroku ZRP vadībā. Iespējams, ZRP atņems Vienotībai daļu svārstīgo vēlētāju, bet tas Vienotības biedriem ļaus kritiskāk novērtēt līdzšinējo partijas vadītāju darbu. Šeit lieti ir kārtējo reizi atgādināt, ka Latvijā darbojas progresīva vēlēšanu atvērto sarakstu sistēma, kur tieši vēlētāju +/- nosaka no vēlēšanu apgabaliem ievēlēto tautas priekšstāvju galīgo sastāvu. Lai arī dažu ekspertu izteiktās bažas par noteiktu Vienotības vēlēšanu apgabalu „lokomotīvju” izvēli dēļ zemajiem reitingiem ir bijušas pamatotas, tomēr šie eksperti neņem vērā, ka pretēja rīcība varēja radīt šķelšanos partijā. Ironiski jau sanāk, ka, piemēram, Vienotība vienādu spēles noteikumu apstākļos ar atvērto sarakstu palīdzību ir veikusi pašattīrīšanos, bet gluži vai paralēlā realitātē ZZS nozīmīgākais finansētājs tielējas ar savu iešanu politikā, un šādi ļauj Zemnieku Savienības un Zaļo pārstāvjiem ērti gozēties oligarha saulītē. Šādā savienībā ne ekosistēmu tradicionālie aizstāvji „Zaļie”, ne arī mežu un lauksamniecības zemju intensīvas saimniekošanas aizstāvji „Zemnieki” nespēj īsti sasniegt savus politiskos mērķus, jo ideoloģiski abas partijas citās Eiropas Savienības un Baltijas valstīs tradicionāli atrodas pretējās nometnēs.
Ideoloģiska neskaidrība šobrīd valda gandrīz visās Latvijas partijās un turpmākās attīstības vārdā „Vienotībai” ir nozīmīgi skaidri noformulēt un atkārtot saviem vēlētājiem partijas programmā un premjera rīcības plānā atspoguļoto labēji centrisko ideoloģiju. Pamatos labēji centriska ideoloģija uzsver tieši individuālās brīvības, bet valsts lomai ierādot centrālo lomu, nodrošinot sabiedrības saskaņu ar nodokļu sistēmas progresivitātes palīdzību, nepieļaujot tirgus dalībnieku patvaļu. Labēji centriskas ir arī nacionāli autoritatīvas vērtības, atgādinot, ka Latvijas 1918.g. izveidotais valstiskums un latviešu valoda ir pamats, uz kura tiek konsolidēta Latvijas tauta, bet vienlaicīgi nostiprinot Latvijai unikālo mazākumtautību kultūras autonomiju. „Vienotībai” ir jāturpina iesāktais, jo Vienotība ir politisks spēks, kas uzņemas atbildību, kandidē vēlēšanās, un labāk vai sliktāk, bet izpilda vēlētajam solīto jo netirgo ilūzijas. Papildus savā darbībā „Vienotība” ir uzņēmusies arī sarežģīto misiju būt par nozīmīgāko pilsoniskās sabiedrības grupu viedokļu koordinētāju un demokrātisku partiju pārstāvniecības radītāju, lai nostiprinātu valstiskuma tiesiskos pamatus un izravētu oligarhiskās partiju politikas saknes Latvijas politikā. 2010.g. oktobra vēlēšanās Tukuma vēlētāju apvienība ieguva pārstāvniecību Vienotības sastāvā Saeimā, bet uz 17.09 vēlēšanām arī „Progresīvie” startēs Vienotības sastāvā. Šādi Vienotības centriskie vēlētāji iegūs platformu, lai nākotnē nodrošinātu Eiropeiskas sociāldemokrātiskas partijas izveidi Latvijā. Eiropeiskas sociāldemokrātijas trūkums Latvijas partiju politiskajā nišā ir jūtams, un diemžēl tradicionālā arodbiedrību sadarbība ar sociāldemokrātiskiem spēkiem Latvijā nav notikusi personāliju pārprastās lomas, kā arī arodbiedrību biedru, un partiju dalībnieku mazskaitlības dēļ. Vienotība ir ieviesusi progresīvo nekustamā īpašuma nodokli un atbalsta arī progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu, un šādi konkurē ar Saskaņas Centru (SC). Diemžēl SC neviennozīmīgā rotaļāšanās ar jebkuram Latvijas patriotam nepārprotamu vēstures interpretāciju, un divdomīgie balsojumi Saeimā ar ZZS un PLL pret Saeimas darba atvērtību un par korupcijas piesegšanu neļauj progresīvajiem uzticēties SC politikai. Armands Strazds ar ASV un Vācijas kolēģiem ir sagatavojuši mazliet futūristisku, bet parliecinošu LV tautsaimniecības transformācijas programmu, tomēr SC tautsaimniecības programmas autors nav atrodams vēlēšanu sarakstu galvgalī. SC „deputātu soliņš” līdz šim ir bijis gaužām īss, Saeimas frakcijas vadītāja dārgie Šveices rokas pulksteņi un apvidus auto neatstāj iespaidu par socāldemokrātisku vērtību nostiprināšanos partijā, un J. Ādamsona sludinātā „spēka ministrijas” izveide un atsaukšanās uz tradicionālu varas hierarhiju vairāk atgādina piemēra ņemšanu no savu laiku nokalpojuša PSKP demokrātiskā centrālisma modeļa.
Ārkārtas vēlēšanās būtu apsveicama demokrātisko vērtību un tiesiskuma aizstāvju koalīcija, kuri ne tikai pabeigtu V. Dombrovska valdības uzsāktās reformas starptautisko aizdevēju programmas ietvaros, bet spētu arī kopēji vienoties par Latvijas ražošanas atdzimšanu jaunā kvalitātē. Šodienas demogrāfiskajos apstākļos rūpniecības, intensīvās lauksaimniecības atdzimšana nevar notikt bez aroda un augstākās izglītības reformām jeb skolotāju, macībspēku atbrīvošanas no izglītības ministrijas ‘’klaušu sistēmas’’. Tas nevar notikt arī bez pensijas vecuma paaugstināšanas un vienošanās par specifisku darba vietu imigrācijas kvotu sistēmas izveidi. Šobrīd nezinam vai pārliecinošu vairākumu šajās vēlēšanās iegūs pašausti populisti vai tiesiskuma tradicionāli aizstāvji un dzīvotspējīgas tautsaimniecības programmas veidotāji. Likmes ir augstas, jo vēlētāju izvēle ļaus Latvijai kļūt par etnogrāfiskam muzejam līdzīgu slikti pārvaldītu Eiropas nomali liekot jauniešiem pamest dzimtas āres, vai arī izveidos ideoloģiski definētu partiju sistēmu uz vienādiem noteikumiem, radīs partiju domnīcas, un ieliekot pamatus Latvijas reindustrializācijai nostiprinās pozīcijas Ziemeļeiropas attīstīto valstu saimē.

P.S. Pirmatnējā publikācija

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru