Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir gandrīz sasniegusi pirmskara valstiskuma divdesmit divu gadu robežu. Atšķirībā no pagājušā gadsimta starpkaru laika uzteicami ir tas, ka demokrātiskā iekārta ir nostiprinājusies. Kāds iespējami iebildīs, ka ‘’Ulmaņlaiku tautsaimniecības attīstība” neesot salīdzināma ar šodienas nenoteiktību. Tomēr šādu salīdzinājumu problēma ir materiālās labklājības salīdzinošo rādītāju atšķirības, un no tā izrietošā uztvere par tautsaimniecības stratēģisko attīstību. Proti, uztvere par šodienas zemajām algām un salīdzinošo labklājības kritumu rodas dēļ padomju saimniekošanas un tam sekojošā pārprastā liberālisma uzņēmējdarbības sekām, bet mēs nevaram aizmirst, ka pārējās ES valstis četrdesmit gadu garumā attīstījās salīdzinoši ātrāk nekā Varšavas pakta valstis. Neskatoties uz to, šodien atskatoties uz laika periodu no 1991-2011 gadam, varam justies lepni par kaut nepilnīgi pārstāvniecisku tomēr demokrātisku valsti! Stratēģiski gudrais Latvijas pilsoņu lēmums iestājoties ES un NATO Latvijai uzliek pienākumus, kā arī vairo iedzīvotāju drošību un labklājību, par ko citi bijušās PSRS un Balkānu valstu iedzīvotāji tikai sapņo. Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem ir tiesības ar ES pasi kabatā brīvi pārvietoties ES telpā, kamēr, piemēram, Turcijas vai Balkānu valstu iedzīvotāji vēloties doties uz Berlīni iepirkties ir spiesti iegādāties vīzu. Latvijas jauniešiem ir iespējas iegūt ar galvojumu kredītu bankā, stipendijas, jo tiem ir atvērtas labākās pasaules zinātņu kalves.
Diemžēl Latvijas fiziskā tautsaimniecības infrastruktūra nav mainījusies tik ātri kā kaimiņu Lietuvā un Igaunijā, un 2007-2009 ekonomiskā krīze skaidri parādīja Latvijas attīstības problēmu saknes. Tāpēc jo sevišķi Latvijas vecāka gada gājuma cilvēki jūtas salīdzinoši neapmierināti, jo ir notikusi iedzīvotāju noslāņošanās. Pirktspējas samazināšanās kopsolī ar Jūrmalas villām ir sekas aplamajai LC, TP, ZZS un TB politikai, kura nepilnīgi sekojot Austrumāzijas attīstības modelim pieņēma, ka bagāto kapitālistu slānis sāks pakāpeniski ieguldīt naudu pašmāju ražošanā. Tika uzskatīts, ka vietējie kapitālisti kļūs par Latvijas eksporta industriju mugurkaulu. Diemžēl ‘’Latvijas kapitālistu’’ līdz šim nav, līdz V.Dombrovska valdībai ārvalstu tirgi netika mērķtiecīgi meklēti, privatizācijas ceļā iegūtā nauda ir galvenokārt izkūpējusi nekustāmo īpašumu ekonomikas burbulī un fiziskā infrastruktūra morāli novecojusi. Lai arī Latvijas deindustrializācijas gaitā ir zaudējusi piektdaļu iedzīvotaju, tomēr Latvijas zinātnieki, sportisti un mākslinieki ir guvuši pasaules raudzes sasniegumus pateicoties viņu ģimeņu nesavtīgumam un līdzcilvēku palīdzībai.
Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir ne tikai atguvusies no PSRS tautsaimniecības sistēmas sabrukuma un Krievijas 1998.g. finanšu krīzes izraisītajām sekām, bet Latvijas cilvēki ir pārcietuši arī smagāko tautsaimniecības kritumu starp ES dalībvalstīm. Latvijas pilsoņi valstij kritiskos brīžos ir spējuši parādīt, ka tiem rūp savas valsts liktenis. Tieši to parādīja Latvijas aktīvākās pilsoņu grupas, kuras Latvijas akadēmisko prātu un Vairas Vīķes Freibergas aicināti atsaucās ar 2007.g. ‘’lietussargu revolūciju’’, 10.Saeimas sastāva nomaiņu par sešdesmit procentiem, un visbeidzot ar gandrīz puses balsstiesīgo pilsoņu atbalstu Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Latvijas pilsoņi ir gana viedi, viņi ceļo un redz tepat kaimiņos, ka, lai arī esam sākuši atjaunot savu valstiskumu vienā laikā, tomēr mūsu Baltijas kaimiņi, un tagad arī Polija ir aizsteigušies mums priekšā.
Divdesmit valstiskuma gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai izvērtētu veiksmīgi sasniegto un pārdomātu par alternatīvām iepriekš pieļauto kļūdu vietā. Latvijas valstiskums un dalība ES, PTO , ANO vai NATO nav apspriežami, jo šie stratēģiskie lēmumi mums ir palīdzējuši nodrošināt mājas mieru un vairāk vai mazāk līdzsvarotu sabiedrības attīstību. Tomēr, Igaunija un Lietuva esot šo pašu organizāciju locekles (Igaunija ir pieņemta arī Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijā), ir spējušas nostiprināt savu politisko sistēmu, sakārtot fizisko infrastruktūru un padarīt ekonomikas ilgtspējīgas. Šodienas Latvijas valstiskuma nozīmīgākās problēmas (tās nav sarindotas prioritāšu secībā) ir pirmkārt, partiju sistēmas neesamība, otrkārt, finanšu anarhija, un visbeidzot izkropļota tautsaimniecības vide. Neatkarības atjaunošanas divdesmitgade ir īstākais brīdis, lai atcerētos, ka mazas un atvērtas ekonomikas globālā tirgus režīma ietvaros var būt konkurētspējīgas tikai tad, ja iekšpolitiskā un tautsaimniecības sistēmas strādā sazobē. Kritiķi iebildīs par brīvā tirgus strukturālām dilemmām un iespējams ieteiks atgriezties pie autarķijas politikas, bet šādiem kritiķiem ieteiktu iepazīties ar Frīdriha Lista (Friedrich List) vai Ērika Rainerta (Erik Reinert) stratēģiskās tirdzniecības pamatprincipiem, un atcerēties pie kā noveda 1920-30.g. autarķijas politika. Lai panāktu šādu Latvijas politiskās un ekonomiskās sistēmas sazobi ir jāturpina darbs ar ierēdniecisko šķēršļu mazināšanu, valsts atbalstu stratēģiski perspektīviem un inovatīviem uzņēmumiem, un visbeidzot ieviešot nodokļu sākumdeklarēšanās sistēmu. Latvijā pēc vēlēšanām būs jāveic ķeizargrieziens stagnējošajās izglītības, labklājības un policijas nozarēs, jo bez šīm reformām nav iedomājama maza un ilgtspējīga valsts pārvalde. Un visbeidzot, lai stratēģiski nozīmīgas valsts pārvaldes reformas notiktu ir nepieciešama tāda politiska pārstāvniecība, kura spētu nostiprināt Valda Dombrovska valdības iesāktos reformu pamatus, un aizsākt fundamentāli pārveidotas tautsaimniecības attīstību.. Latvijas pilsoņiem 20.g. pēc neatkarības simboliskās ārkārtas vēlēšanās beidzot ir iespēja izdarīt informētu izvēli, iztīrīt sasmakušos Latvijas oligarhijas staļļus, un šādi noenkurot Latvijas attīstību līdzās pārējām Baltijas māsām ceļā uz „garlaicīgās Ziemeļvalsts” statusu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru